Sestdien, 1989. gada 15. aprīlī, aptuveni 96 Liverpūles fani, kas apmeklēja Anglijas Futbola asociācijas (FA) kausa izcīņas pusfinālu starp Liverpūli un Notingemas Forestu, tika nogalināti, kad Hilsboro stadionā Šefīldā izcēlās simpātija.Par lielu cietušo ģimeņu sāpēm tiesas process faktu noskaidrošanai un vainas apzināšanai Hilsboro katastrofā ilgst vairāk nekā 30 gadus.
Ar 96 nāves gadījumiem un 766 ievainojumiem Hilsboro joprojām ir lielākā sporta katastrofa Lielbritānijas vēsturē.
Vēlāk šogad jaunā ITV drāma Anne pētīs taisnīguma kampaņas dalībnieces Annas Viljamsas mēģinājumu noskaidrot patiesību par notikušo pēc tam, kad viņa atteicās ticēt oficiālajiem ierakstiem par sava 15 gadus vecā dēla Kevina nāvi Hilsboro.
Šeit sporta vēsturnieks Saimons Ingliss skaidro, kā izvērtās Hilsboro katastrofa un kāpēc juridiskā cīņa, lai pierādītu, ka Liverpūles fani tika nelikumīgi nogalināti, ilga vairāk nekā 27 gadus...
Visā 20. gadsimtā Anglijas Futbola asociācijas (FA) kauss, kas tika izveidots 1871. gadā un, iespējams, ir pasaulē slavenākās pašmāju futbola sacensības, piesaistīja daudzus cilvēkus.Apmeklētāju rekordi bija izplatīti.Vemblija stadions nebūtu izveidots, kā tas bija 1922.–1923. gadā, ja tas nebūtu bijis kausa izcīņas ārkārtējās pievilcības dēļ.
Tradicionāli kausa pusfināli tika izspēlēti neitrālos laukumos, viens no populārākajiem bija Hilsboro, Šefīldas trešdienas mājvieta.Neskatoties uz ciešu zvanu, kad 1981. gadā pusfināla laikā tika ievainoti 38 līdzjutēji, Hilsboro ar 54 000 cilvēku ietilpību tika uzskatīta par vienu no Lielbritānijas labākajām vietām.
Tādējādi 1988. gadā tā bez starpgadījumiem uzņēma vēl vienu pusfinālu Liverpūle pret Notingemas mežu.Tāpēc tā šķita pašsaprotama izvēle, kad nejaušības dēļ abi klubi tika izlozēti, lai pēc gada, 1989. gada 15. aprīlī, tiktos vienā un tajā pašā spēlē.
Neskatoties uz to, ka Liverpūlei ir lielāka fanu bāze, viņu satraukumam, tāpat kā 1988. gadā, tika iedalīta mazākā Leppings Lane End of Hillsborough, kas sastāv no sēdoša līmeņa, uz kuru var piekļūt no viena turniketu bloka, un terases 10 100 stāvus skatītājiem, kurai var piekļūt tikai septiņi. turniketi.
Pat pēc tā laika standartiem tas bija neadekvāts, un vairāk nekā 5000 Liverpūles atbalstītāju izspiedās ārā, tuvojoties pulksten 15.00.Ja mača sākums būtu aizkavējies, simpātiju, iespējams, būtu izdevies.Tā vietā Dienvidjorkšīras policijas saspēles vadītājs Deivids Dakenfīlds pavēlēja atvērt vienus no izejas vārtiem, ļaujot 2000 līdzjutēju steigties cauri.
Tie, kas pagriezās pa labi vai pa kreisi uz stūra aplokiem, atrada vietu.Tomēr lielākā daļa negribot, bez stjuartu vai policijas brīdinājumiem, devās uz jau iesaiņoto centrālo pildspalvu, kurai varēja piekļūt pa 23 m garu tuneli.
Tunelim piepildoties, tie, kas atradās terases priekšpusē, atradās piespiesti tērauda sieta perimetra žogiem, kas tika uzcelti 1977. gadā kā prethuligāna pasākums.Neticami, līdzjutējiem nepārprotami ciešot policijas redzeslokā (kuriem bija vadības telpa ar skatu uz terasi), spēle sākās un turpinājās gandrīz sešas minūtes, līdz tika apturēta.
Kā fiksēts piemiņas vietā Liverpūles Anfīldas laukumā, Hilsboro jaunākais upuris bija 10 gadus vecais Džons Pols Gillūlijs, topošās Liverpūles un Anglijas zvaigznes Stīvena Džerara brālēns.Vecākais bija 67 gadus vecais Džerards Barons, pensionēts pasta darbinieks.Viņa vecākais brālis Kevins bija spēlējis Liverpool 1950. gada kausa finālā.
Septiņas no bojāgājušajām bija sievietes, tostarp pusaudžu māsas Sāra un Vikija Hiki, kuru tēvs arī atradās uz terases un kuru māte bija lieciniece traģēdijai no blakus esošā Ziemeļu stenda.
Savā nobeiguma ziņojumā 1990. gada janvārī lords tiesnesis Teilors izvirzīja vairākus ieteikumus, no kuriem vislabāk zināmais bija pārveidot visus vecāko laukumus par tikai sēdvietām.Taču tikpat svarīgi ir arī tas, ka viņš futbola iestādēm un klubiem uzlika daudz lielāku atbildību par pūļa pārvaldību, vienlaikus mudinot policiju būt labāk apmācītiem un līdzsvarot sabiedrības kontroli ar pozitīvu attiecību veicināšanu.Kā apgalvoja daudzi tā laika jaunizveidotie futbola fani, nevainīgiem, likumpaklausīgiem faniem bija apnicis izturēties kā pret huligāniem.
Profesors Fils Skritons, kura nosodošais stāsts Hillsborough – The Truth tika publicēts 10 gadus pēc liktenīgās dienas, daudzus atbalsoja, kad viņš iztaujāja virsniekus, kas apkalpoja žogus."Kliedzieni un izmisīgi lūgumi… bija dzirdami no perimetra sliežu ceļa."Citi komentētāji atzīmēja, cik brutalizēti vietējie virsnieki bija kļuvuši kalnraču streika rezultātā pirms pieciem gadiem.
Taču vissmagākā uzmanība tika pievērsta policijas saspēles vadītājam Deividam Dakenfīldam.Viņam uzdevums bija uzticēts tikai 19 dienas iepriekš, un šī bija viņa pirmā nozīmīgā spēle, ko viņš kontrolēja.
Pamatojoties uz sākotnējiem policijas sniegtajiem ziņojumiem, The Sun Hilsboro katastrofā vainoja Liverpūles līdzjutējus, apsūdzot viņus alkohola reibumā un dažos gadījumos apzinātā ārkārtas reaģēšanas kavēšanā.Tajā tika apgalvots, ka fani bija urinējuši uz policista un ka upuriem tika nozagta nauda.Nakts laikā The Sun ieguva parijas statusu Mērsisaidā.
Premjerministre Mārgareta Tečere nebija futbola cienītāja.Gluži pretēji, reaģējot uz pieaugošo huligānismu spēlēs 1980. gados, viņas valdība gatavojās pieņemt pretrunīgi vērtēto Futbola skatītāju likumu, pieprasot visiem līdzjutējiem pievienoties obligātai personas apliecību shēmai.Tečeres kundze apmeklēja Hilsboro nākamajā dienā pēc katastrofas kopā ar savu preses sekretāru Bernardu Ingemu un iekšlietu ministru Duglasu Hērdu, taču runāja tikai ar policiju un vietējām amatpersonām.Viņa turpināja atbalstīt policijas versiju par notikumiem pat pēc tam, kad Teilora ziņojums atklāja viņu melus.
Tomēr, tā kā tagad atklājās Futbola skatītāju likuma trūkumi, tā noteikumi tika mainīti, lai uzsvaru liktu uz stadiona drošību, nevis skatītāju uzvedību.Taču Tečeres kundzes nicinājums pret futbolu nekad netika aizmirsts, un, baidoties no sabiedrības pretreakcijām, daudzi klubi atteicās pieļaut klusuma minūti, lai atzīmētu viņas nāvi 2013. gadā. Tikmēr sers Bernards Ingems turpināja vainot Liverpūles līdzjutējus līdz pat 2016. gadam.
Par lielu cietušo ģimeņu sāpēm tiesas process faktu noskaidrošanai un vainas apzināšanai ilgst vairāk nekā 30 gadus.
1991. gadā koroneru tiesas zvērināto tiesa ar balsu vairākumu 9–2 atzina par labu nejaušai nāvei.Visi mēģinājumi pārskatīt šo spriedumu tika kavēti.1998. gadā Hillsborough ģimeņu atbalsta grupa uzsāka privātu apsūdzību pret Dakenfīldu un viņa vietnieku, taču arī tas bija neveiksmīgs.Visbeidzot, 20. jubilejas gadā valdība paziņoja, ka tiks izveidota Hillsborough neatkarīgā grupa.Tas prasīja trīs gadus, lai secinātu, ka Dakenfīlds un viņa virsnieki patiešām ir melojuši, lai noveltu vainu uz faniem.
Pēc tam tika nozīmēta jauna izmeklēšana, kas ilga vēl divus gadus, līdz zvērināto tiesa atcēla sākotnējo koronera spriedumu un 2016. gadā nolēma, ka upuri patiešām ir nogalināti nelikumīgi.
Galu galā Dakenfīlda 2019. gada janvārī saskārās ar tiesas prāvu Prestonas kroņtiesā, taču zvērinātie nespēja pieņemt spriedumu.Atkārtotajā tiesas sēdē vēlāk tajā pašā gadā, neskatoties uz to, ka viņš atzinās melos un tikko atsaucoties uz Teilora ziņojuma konstatējumiem, Hilsboro ģimeņu neticībai, Dakenfīlda tika attaisnota apsūdzībās par rupjas nolaidības izraisītu slepkavību.
Atsakoties ticēt oficiālajiem ierakstiem par sava 15 gadus vecā dēla Kevina nāvi Hillsborough, Anne Vilamsa, nepilnas slodzes veikala darbiniece no Formbijas, cīnījās pati ar savu nerimstošo kampaņu.Piecas reizes viņas lūgumi pārskatīt tiesu tika noraidīti, līdz 2012. gadā Hillsborough neatkarīgā ekspertu grupa pārbaudīja viņas savāktos pierādījumus, neskatoties uz to, ka viņai nebija juridiskas izglītības, un atcēla sākotnējo spriedumu par nejaušu nāvi.
Ar liecībām no policistes, kura apmeklēja viņas smagi ievainoto dēlu, Viljamsa spēja pierādīt, ka Kevins bija palicis dzīvs līdz pulksten 16 dienā — ilgi pēc pirmā koronera noteiktā 15.15 nogriežņa punkta — un tāpēc policija un ātrā palīdzība. dienests nav izpildījis savu rūpes pienākumu."Tas ir tas, par ko es cīnījos," viņa teica Deividam Konnam no The Guardian, vienam no nedaudzajiem žurnālistiem, kas atspoguļo visu juridisko sāgu."Es nekad negrasījos padoties."Traģiski, viņa nomira no vēža tikai dažas dienas vēlāk.
Juridiskajā frontē šķietami nē.Kampaņas dalībnieku uzmanība tagad ir vērsta uz “Hillsborough likuma” popularizēšanu.Ja Publiskās varas (atbildības) likumprojekts tiks pieņemts, valsts ierēdņiem uzliktu pienākumu vienmēr rīkoties sabiedrības interesēs, ievērojot pārredzamību, atklātību un atklātību, kā arī lai ģimenes, kuras zaudējušas zaudējumus, iegūtu finansējumu juridiskajai pārstāvībai, tā vietā, lai būtu jāuzņemas juridiskās izmaksas. paši maksā.Taču likumprojekta otrais lasījums ir aizkavējies – likumprojekts parlamentā nav virzījies kopš 2017. gada.
Hillsborough kampaņas dalībnieki brīdina, ka tās pašas problēmas, kas kavēja viņu centienus, tagad atkārtojas arī Grenfell Tower gadījumā.
Klausieties, kā arhitekts Pīters Dīkinss apspriež viņa iesaistīšanos Grenfell torņu kvartāla izveidē un apsver tā vietu Lielbritānijas sociālo mājokļu vēsturē:
Milzīgi.Teilora ziņojumā tika ieteikts pēc 1994. gada galvenos laukumus pilnībā pārvaldīt un vietējo iestāžu lomu pārraudzīt jaunizveidotā Futbola licencēšanas iestāde (kopš tā tika pārdēvēta par Sporta laukumu drošības pārvaldi).Tagad par standartu ir kļuvuši daudzi jauni pasākumi, kas saistīti ar medicīniskām vajadzībām, radio sakariem, stjuartingu un drošības pārvaldību.Ne mazāk svarīga ir prasība, ka par drošību tagad atbild stadiona apsaimniekotāji, nevis policija.Visi Anglijas Futbola asociācijas (FA) kausa pusfināli tagad tiek aizvadīti Vemblija stadionā.
Pirms 1989. gada bija notikušas traģēdijas Ibroksa parkā, Glāzgovā 1902. gadā (26 bojāgājušie), Boltonā 1946. gadā (33 mirušie), Ibrox atkal 1971. gadā (66 mirušie) un Bredfordā 1985. gadā (56 mirušie).Starplaikos bija desmitiem citu atsevišķu nāves gadījumu un gandrīz negadījumu.
Kopš Hilsboro Lielbritānijas futbola laukumos nav notikuši lieli negadījumi.Taču, kā brīdināja pats Teilors, lielākais drošības ienaidnieks ir pašapmierinātība.
Simons Inglis ir vairāku grāmatu par sporta vēsturi un stadioniem autors.Viņš ziņoja par Hilsboro sekām žurnālam The Guardian un Observer, un 1990. gadā tika iecelts par Futbola licencēšanas iestādes locekli.Viņš ir rediģējis divus izdevumus The Guide to Safety at Sports Grounds, un kopš 2004. gada ir angļu mantojuma sērijas Played in Britain redaktors (www.playedinbritain.co.uk).
Publicēšanas laiks: 30. aprīlis 2020